Latviešu tautasdziesmas par kāzām ir neliela daļa no apmēram 1,2 miljoniem tautasdziesmu.
Latviešu tautasdziesmas vai latvju dainas ir latviešu tautas garīgā bagātība, kuru mēs esam saņēmuši mantojumā no mūsu senčiem.
Mūsdienās tautasdziesmas ir zaudējušas savu nozīmīgo vietu cilvēku ikdienā. Taču tās joprojām tiek izmantotas dažos latviešu tautas svētkos, tai skaitā arī kāzās ir dzirdamas tautasdziesmas par kāzām, līgavu un līgavaini, līgavas vecākiem un viesiem.
Aiz upītes balti bērzi
Sudrabiņa lapiņàm;
Tur aizveda mūs’ māsiņu
Sudrabiņa kalējam.
Sirmi zirgi, balti svārki,
Dižans pats vedējiņš.
Es vaiņagu darināju
Deviņàm rindiņàm;
Spīdej’ mans vaiņadziņš
Caur deviņu glāžu logu.
Sveša māte, celdamies,
Sak’, saulite uzlēkusi.
Es vidû, es vidû
Ar vītola vaiņadziņu.
Protat kaunu, bāleliņi,
Liedinat sudrabiņa.
Gana laika māmiņai
Tautu dēlu znotu saukt,
Vēl manâja galviņâ
Ziedèt zied vaiņadziņš.
Gani, gani, tautu (ganu) meita,
Pa manàm(i) ganibàm;
Gan tu pate noganisi
Savu zīļu vainadziņu.
Ganīdama noganīju
Tautàm auzu gabaliņu;
Tautiets nāca auzas pļaut,
Ķīlâ ņēma vaiņadziņu.
Ganôs gāju, galvu tinu,
Liepâ kāru vaiņadziņu.
Trīs gadiņus tā liepiņa
Zelta ziedus noziedēja.
Gaŗām gāju tautu sētu,
Rokâ nesu vaiņadziņu,
Lai ta mani neierauga,
Ta dižaja dēlu māte.
Garam gāju Koknesei
Rokâ nesu vainadziņu:
Nav neviena ozoliņa,
Kur pakārti vainadziņu.
Jauna, jauna es meitiņa,
Man sudraba vainadziņš;
Jauni, jauni ciema puiši
Gribej’ mani bildinàt.
Jaunas meitas kroņus pina
No rozišu lapiņàm;
Jauni puiši raudzijàs
Caur rozišu lapiņàm.
Iešu, iešu, kà ne iešu
Māsiņai panāksnôs;
Došu, došu, kà ne došu
Divus zelta gabaliņus.
Iešu, iešu, kà ne iešu
Māsiņai panākšņôs,
Zīda rotas vēcinàt,
Tautu galdu dimdinàt.
Jājat, mani bāleliņi,
Lai ta Dieva zeme rīb;
Aizjājuši kliecat visi,
Lai trīc tautu istabiņa.
Rikšiem laidu kumeliņu
Par ābula atmatiņu,
Gribedams sav’ māsiņu
Vēl atrast vaiņagâ.
Visi mazi avotiņi
Vakarâ miglu meta;
Visi mazi bāleliņi
Jāj māsai panākstôs.
Vai, vai, panāksnieki,
Kāda slava jums izgāja:
Žīdam zirgu apēduši,
Cerôs kaulus sabāzuši.
Ai, manu mello
Kaķeniņu!
Aste vien nokusteja
Panāksnieku (Vedjiņu) bļodiņâ.
Znotiņ manu ķelvainiti,
Kam vakar neatnāci?
Man bij vakar vācelite
Cūku nagu piesālita.
Vai, znotiņ, vai, mužiņ,
Kam vakar neatnāci?
Vakar bija cāļa gaļa,
Teteriša pažoklits.
Kam, Jāniti, tad nenāci,
Kad es tevi aicinaju?
Tad man bija cepti krupi
Iztaukšķetas vabulites.
Lai svecite, lukturitis
Aptek manu galda galu,
Kad es pate neapteku,
Dižus viesus mielodama.
Skaisti der tev, galdiņ,
Šâi vietâi stāvošam:
Apkārt tevi vīri dzēra
Kà dižie ozoliņi.
Ai, svainiti, ai, svainiti
Atnes vienu biķeriti,
Man rociņa piekususe,
Smagu kannu cilajot.
Ei, svainiti, ei, svainiti,
Dod man sūru, dod saldenu;
Es nedošu sav’ māsiņu
Par kubula samazgàm.
Ai, ciemiņ, ai, ciemiņ,
Nāc pie manis alus dzert;
Man bij salds alutiņš,
Tev bij daiļas zeltenites.
Aiz kalniņa dūmi kūp,
Kas tos dūmus kūpināja?
Seskis dara alutiņu,
Tas tos dūmus kūpināja.
Iesim brāļi, dzersim alu,
Seskam salds alutiņš.
Aiz kalniņa miežus sēju,
Lai apinis neredzēja;
Apinitis gudris vīrs,
Kokâ kāpa raudzities.
Dzēru tautu kanniņâ,
Dzēru acis aizmigusi;
Kà nedzeršu aizmigusi,
Pērnà piepe dibinâ?
Ak, tu Dievs, es atradu
Līgsmu brāļam istabiņu:
Pilns galdiņš biķerišu,
Jaunas meitas apkārt sēd.
Vai, Dieviņ, saldans alus,
Kur tu šķini apiņus?
Aiz aploka sētmalâ,
Jaunu meitu dārziņâ.
Ūjà, Anniņa,
Tavu lielu lūpu!
Trīs pāri pastalu,
Zābaku lieli.
Vai, vai, NN,
Tavu platu pieri!
Pieci pāri pastalu
No tavas pieres.
Tu, NN (Anniņa, etc.) smuk’ meitiņa
Ar resnàmi lūpiņàm,
No tavàmi lūpiņàmi
Pieci pāri pastaliņas.
Ai, ai, NN (Jāniti, Līzite, etc.),
Tavas lielas lūpas!
No vienas lūpas
Pieci pāri pasatalu.
Jānišam gars deguns,
Kà tam pura stirkanam:
Pats sēdeja aiz galdiņa,
Deguns cepļa caurumâ.
Ai, ai, NN (Ansiņ, etc.),
Tavu gaŗu degunu!
Pats sēd aiz galda,
Deguns namâ,
Deguns namâ
Cepešus groza.
Sēdi, sēdi, vakarbrāli
Ar to ķīļa deguniņu:
Visas sienas izknābaji,
Ciercenīšus meklēdams.
Māte cepa baltu maizi,
Graznu viesu gaidīdama:
Šādi tādi sajājuši
Ar līkiem deguniem,
Visas sienas izknāpaja,
Circenišus mekledami.
Vai, vai, Juriti,
Tavu lielu bārzdu!
Sameta kaudzi,
Palika tupesis.
Vai, vai, NN,
Tev plati zobi!
No viena zoba
Deviņi mieti.
Ai, lepnais tēva dēls,
Tavu daiļu augumiņu:
Īsas kājas, gaŗas rokas,
Sakumpušu muguriņu.
Es ar’ būtu sievu ņēmis,
Kaut man tāda gadijsès:
Kà rumbiņa, kà piestiņa,
Kà vecais laivas gals.
Ai, Andriņ, ai, Andriņ,
Kà man tevis žēl metàs!
Citi puiši kà ozoli,
Tu kà sūdu vabolīte.
Vaija, manu vainadziņu,
Tik zīļotu, pakarotu!
Kà es viņu ienesišu
Tâi žagaru būdiņâ?
Ai, skaistais vainadziņ,
Ai, daiļà vijejiņ,
Ne tev bija ielīgot
Tādà purva saliņâ!
Ai, vaiņagu vijejiņa,
Kur tu savu loku liki?
- Es pakāru vītolâ,
Lai saulite balinaja.
Es vaiņagu darināju
Deviņàm rindiņàm.
Spīdēj' mans vainadziņš
Caur deviņu glāzu logu.
Sveša māte celdamies
Sak’: saulite ùzlekusi!
Atspīd tautas istabâ
Saules pītis vaiņadziņš;
Dēlu māte celdamàs
Sak’: saulite uzlekuse!
Augsts bij manis vainadziņis,
Zema tautu istabiņa,
Es ar savu vainadziņu
Visus griestus noslauciju.
Daili zied sarkanrozes,
Jo dailaki vaiņadziņš,
Jo dailaki vaiņadziņš,
Pa godam novalkats.
Es tev lūdzu, tautu dēls,
Taisi augstas nama durvis:
Liela, gaŗa mūs’ māsiņa,
Žuburaiņu kroni nesa.
Dedzi gaiša, uguntiņa,
Tu dzisisi šovakar;
Vizi, manu vaiņadziņu,
Tev’ noņems šovakar.
Lietus lija to dieniņu,
Kad es gāju tautiņâs,
Brāļi nesa vainadziņu,
Zīdautâ satinuši,
Līst, lietiņis, to dieniņu,
Kad es eju tautiņâs,
Lai nes brāļi vainadziņu,
Papīrâi ietinuši,
Papīrâi ietinuši,
Liek cepures dibenâ.
Dod, Dieviņi, lietam līt,
Kad es iešu tautiņâs,
Lai bāliņi kroni nesa,
Papīrâi satinuši,
Papīrâi satinuši,
Lāditê ielikuši.
Es pazinu kunga riju,
Pilli vadži sprigulišu;
Es pazinu brāļu māsu,
Zelta roze vainagâ.
Es tautieša neraudātu,
Kaut karâi aizveduši:
Kad zied puķes, maraniņas,
Es novītu vainadziņu.
Es vidû, es vidû
Ar to rožu vainadziņu,
Visapkārt bāleliņi
Ar tērauda zobeniņu.
Galvu manu sukajiet,
Matu manu nepiniet,
Lai stāveja mani mati
Ar māmiņas pinumiņu.
Kas bij man par lielu lusti,
Brāļa sievas sagaidìt;
Atved brālis līgaviņu
Vītol’ zaru vaiņadziņu.
Kas kait man nedzīvot,
Vainadziņa nenesàt;
Vaiņagâ dārga nauda,
Viegli soļi staigājot.
Lielieties, bāleliņi,
Nu māsiņa vainakâ;
Kad noņems vainaciņu,
Nebūs vaira jūsu vaļa.
Maza bija man galviņa,
Mazu pirku vainadziņu,
Nevajdzeja tautiešam
Lielu pirkt galvas autu.
Maza, maza es meitiņa,
Mazu šuvu vaiņaciņu;
Ziņu sūtu tautietim,
Lai pirk mazu galvas mici,
Lai pirk mazu galvas mici
Zeltitàm maliņàm.
Vaju, vaju, tautu meita,
Tavu īsu paladziņu;
Kad pievilku galviņai,
Tad pietrūka kājiņàm.
Liec šķiedriti pie šķiedrites,
Tad būs gari paladziņi;
Liec sprodziņu pie sprodziņas,
Tad būs garas villainites.
Aiju, aiju, tautu meita,
Tavu īsu paladziņu:
Kad uzklāja galvgalam,
Tad pietrūka kājgalam.
Apsedz mani, tautu meita,
Tev pieder villainites;
Kad tu brauksi, es iejūgšu,
Man pieder kumeliņš.
Sīvajam tautietim
Mīkstu gultu uztaisiju:
Divi saujas skuju liku,
Trešo sīku adatiņu.
Es savam mīļākam
Mīkstas cisas pataisiju:
Divas nastas zelta liku,
Trešo smalka sudrabiņa.
Es bārgam tautiešam
Bārgas cisas pataisiju:
Divas nastas nātru liku,
Trešo smalku adatiņu.
Bargajam tautiešam
Bargas cisas pataisiju:
Vienu sauju nātru liku,
Otru smalku adatiņu.
Es savam mīļakam
Mīļas cisas pataisiju:
Vienu sauju rošu liku,
Otru smalku magonišu.
Es savam arājam
Sīk’ akmeņu vietu taisu,
Sīk’ akmeņu vietu taisu,
Skuju klāju paladziņu,
Lai tas maigi negulēja,
Lai baroja kumeliņu.
